Ja pirms Covid-19 pandēmijas attālinātais darbs galvenokārt tika izmantots informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē, pēdējā laikā tas ir strauji ienācis arī citās nozarēs. Ārvalstu sabiedrības arvien biežāk izvēlas algot vietējos klientu menedžerus, konsultantus un citus speciālistus, nemaz neatverot filiāli vai biroju Latvijā. Līdzīga tendence vērojama arī Latvijas uzņēmumu vidū. Tāpēc aktuāls ir jautājums, vai uzņēmuma darbinieka “mājas birojs” mītnes valstī var tikt uzskatīts par uzņēmuma pastāvīgo pārstāvniecību ar visām no tā izrietošajām sekām?

Tekstu lasa: Oskars Priede